Latviešu bēgļi Polijā
Lūcija Zaķis LU absolvente
Pēteris un Alīda Zaķis ar meitām Valiju un Lūciju, 1931.g
Lūcija Šķēris (dzimusi Lūcija Zaķis 1913. gada 2. septembrī Trikātā, mirusi 2010. gada 14. jūnijā Polijā) bija agronome Latvijā un vīna darītavas vadītāja Polijā.
Dzīvesgājums
Dzimusi Trikātā, Zaķu mājās, tēvs Pēteris, māte Alīda (dz. Karitons).
Lūcija Zaķis 1928. gadā pabeidza Trikātas II pakāpes pamatskolu.[1] Lūcija turpināja izglītību Latvijas Universitātē, jaundibinātajā lauksaimniecības fakultātē. Viņa studēja Edgara Žubecka uzraudzībā, kas bija viens no pirmajiem fakultātes absolventiem.
Edgars Žubeckis
Izglītojies Tērbatā un Pēterpilī, Žubeckis bija viens no pirmajiem brīvās Latvijas agronomiem un zinātniekiem. Bēgļu gaitās Žubeckis kļuva ārkārtas profesors Bonnas universitātē, no kurienes tika izsaukts uz Kanādu, kur viņš turpināja zinātnisko un sabiedrisko darbību. Prof. Žubeckis publicēja vairāk nekā 130 zinātniskus un populāri zinātniskus rakstus un bija Latviešu Akadēmisko Mācībspēku un Zinātnieku Apvienības (LAMZA ) biedrs. [2] Dr. agr. Edgars Žubeckis mira 1989g. 23. jūlijā Toronto. Izvadīšanā piedalījās 12 viņa bijušie studenti.
Bēgļu gaitas Polijā
Pēc studiju beigšanas Lūcija Zaķis uzturējās Rīgā, strādājot savā nozarē. 1941. gadā Lūcija apprecēja bijušo kara lidotāju, Valdemāru Šķēri, un nolēma apmesties Šķēros, viņa vecāku mājās Skaistkalnes pagastā pie Mēmeles, lai pārņemtu saimniecību ar nodomu to modernizēt. Bet kad 1944. gada rudenī padomju armija tuvojās otro reizi, atminoties Baigo gadu, Lūcija Šķēris nolēma doties bēgļu gaitās.
Kopā ar vīra vecākiem, svaini Annu Daugi un jaunpiedzimušo dēlu viņa ar zirga pajūgu devās 250 kilometru garā ceļā uz Liepāju, no kurienes cerēja tikt pāri jūrai. Kuģis ar latviešu apkalpi, neskatoties uz uzlidojumiem, pārcēla viņus uz Karaļaučiem.
Tā kā pilsēta bija jau pārpildīta, lielu bēgļu kolonnu virzīja tālāk Austrumprūsijā.
Flatovas (Złotów) apkaimē vācieši atņēma zirgu un ģimeni norīkoja darbā vācu muižā. Tur viņus sasniedza frontes līnija ar sīvām cīņām [3], un varu pārņēma padomju zaldāti. Tikai pateicoties Annas Dauges krievu valodas prasmei, ģimenei izdevās izvairīties no viņu vardarbības.
Latvieši, kas spēja ātrāk virzīties uz Rietumiem, izbēga no krievu aplenkuma un nokļuva sabiedroto pārvaldē. Kā vēlāk izrādījās, to pašu ceļu gāja Latviešu Leģionāri, kuriem vāciešu militāra vara pavēlēja segt armijas atkāpšanos.
Annai Daugei nācās palīdzēt grupai ievainoto latviešu karavīru, kas bija palikuši krievu aizmugurē, rādot tiem ceļu caur apkārtnes mežiem, ko viņa vēlāk aprakstīja savās atmiņās "Mūsu dzīve".[4] Kādu desmit kilometru plašumā norisa bezcerīgas cīņas, kurās krita ap 5 tūkstoši latviešu karavīru.[5] Saglabājušās ir prāvesta Kazimira Ruča atmiņas no tiem laikiem [6]
Karš beidzās 1945. gadā un pārvaldi šajos apgabalos pārņēma poļu un krievu militārās varas. Latviešiem, kas nebija spējuši izbēgt, draudēja deportācija, kas varēja beigties Sibīrijā. Gožovā (Gorzów Wlkp.) latviešu vīrieši tika internēti ar pavēli doties ceļā uz Latviju. Tuvākajā mežā tie tika nošauti un aprakti.[7]
Šlīmana vīna darītava
Polijā Lūcija Šķēris 1946. gadā iedarbināja vācu atstāto Ļipkas (Lipka Krajeńska) vīna darītavu (Schliemann Weinerei) Zlotovas (Złotów) apgabalā.Tā bija dr. Johana Šlīmana dibināta 1895. gadā un tās augļu vīni tika apbalvoti ar medaļu Pasaules vīnu izstādē Sanktpēterburgā (20. gs. pirmo gados).[8]
L. Šķēris to vadīja, līdz aizgāja pensijā 1975. gadā. Tur darbu atrada ap 30 vietējo iedzīvotāju.
L. Šķēris Ļipkas vīna darītavas pagrabos,
ar ilggadīgo darbinieku Konrādu Šilki un dēla sievu
Īsa vīna vēsture
Annas Dauges-Šķēris akvareļi
ZiedoŠie vīna darītavas dārzi
Ievērojams bija, ka L.Šķēris spēja šo darbu veikt, neprotot poļu valodu, pietika ar ierobežotu vācu valodas prasmi, kuru vietējie poļu iedzīvotāji saprata.
Kopā ar savu svaini, A. Daugi, L. Šķēris studēja palikušās vācu vīna ražošanas grāmatas. Dauge zīmēja arī pirmās pudeļu etiķetes, kas bija apgrozībā
daudzus gadus.
Tajā laikā visā apkārtnē Dauge un Šķēris bija vienīgās personas ar augstāko izglītību.
Lūcijas Šķēris vadībā Ļipkas vīna darītava bija pazīstama apkārtnē, tās ražojumi tika prezentēti izstādēs un gadatirgos, tai skaitā Poznaņā un Varšavā. No Varšavas to skatīt brauca valdības vīri. Taču pēc L. Šķēris pensionēšanās vīna darītava drīz tika slēgta.[9]
Bēgļu ceļš uz Kanādu
Citādi izveidojās bēgļu gaitas Lūcijas Šķēris māsai, Valijai Albertiņš, kas ar visu ģimeni nokļuva Liepājā un tika uz kuģa kas aizveda viņus līdz Vācijas Rostokas (Rostock) ostai. No turienes visi nonāca Drēzdenē, kur pārdzīvoja lielo uzlidojumu, kad bojā gāja desmitiem tūkstošu iedzīvotāju un bēgļu. [10]
Pēc kara Albertiņu ģimene nonāca latviešu bēgļu nometnē Valka, kur pavadīja turpat 5 gadus, iekams saņēma atļauju izbraukt uz Kanādu, kur apmetās uz dzīvi Londonā, Ontario provincē. Bērni gāja skolās un studēja. Ārija strādāja par skolotāju un iesaistījās labdarības darbā Latvijā.Rusiņš studēja ķīmiju Mičiganas Universitātē (Ann Arbor, MI) iegūstot doktor grādu.
Dr. Rūsiņš Albertiņš
Dr. Rūsiņš Albertiņš pieņēma pētījuma darbu lielā naftas firmā Amoco, Napervīlē (Naperville, IL.), kur nostrādāja 25 gadus. Tajā laikā Albertiņš izvirzījās par institūta pārzini novērtējot pētījumus jauno plastisko masu ražošanā. Līdztekus Albertiņš iesaistījās sabiedriskā darbā latviešu organizācijās, ir Čikāgā, kur kļuva par latviešu skolas pārzini, ir Rīgā, kur bija viens no Okupācijas Muzeja dibinātajiem.[11]
Drīz pēc pāriešanas pensijā, Albertiņš saslima ar smadzeņu vēzi (glioma). Iepriekš ar glioma bija saslimuši 12 viņa Amoco darba biedru. Aizdomīgās
sakarības dēļ tika uzsākti varāki pētījumi, lai noskaidrotu, vai darba apstākļi bija par iemeslu saslimšanai.[12] Pētnieciskā institūta ēka Nr 503, kur Albertiņš strādāja 4 gadus, tika slēgta un nojaukta.[13] Rūsiņš Albertiņš mira Napervīlē, 2000. g. 10 Novembrī, 62 gadu vecumā.
Latvieši Polijā
Arī citi latvieši Polijā, kas bija izbēguši pēckara vajāšanas, pamazām atrada darbu un guva atzinību kā godīgi un strādīgi cilvēki. Viņu bērni, kas jau izgāja poļu skolas, centās iegūt augstāko izglītību un ar laiku ieņēma atbilstošas pozīcijas. Par piemēru varētu ņemt Staņislava Jaudzema, vien laika Latvijas Republikas izglītības ministra, ģimeni.[14] Viņa meita, Mārīte Kiwlenko, studēja vācu filoloģiju Poznaņā (Poznań) un kļuva par universitātes pasniedzēju, arī darbojoties latviešu valodas institūtā.
Trešā latviešu izcelsmes paaudze Polijā bija pa lielai daļai asimilēta, ieprecoties ar cittautiešiem, bieži vien valodu pazaudējusi.
Trūkst datu, cik latviešu pēckara laikā palika uz dzīvi Polijā. Nelielu skaitu latviešu bēgļu bija pārspējusi sarkanā armija, kas atgrieza ceļu uz Rietumiem. Nav arī datu, cik no viņiem gāja bojā krievu vajāšanas dēļ, un cik tika izsūtīti atpakaļ uz okupēto Latviju. Ņemot vērā, ka latvieši centās savā starpā sazināties, varētu aplēst, ka to skaits nebija lielāks par simtu. L.Šķēris pazina apmēram 25 latviešu ģimenes, ar kurām uzturēja sakarus.
Skatot Latvijas Nacionālas Enciklopēdijas datus (Latviešu trimda pēc Otrā pasaules kara) [15], kur uzdots, ka 1944–1945 gados Latviju atstāja apmēram 170–180 000 iedzīvotāju, kas devās uz Rietumiem, un ņemot vērā cik, nokļuva pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju (ap 5 000), var aplēst ka vairums lūkoja sasniegt Vācijas teritorijas pa zemesceļiem. Lielai daļai no tiem vajadzēja krustot pašreizējās poļu zemes, labi ja to spēja ātrāk nekā nedaudzās citas latviešu ģimenes, kas netika tālāk.
Atsauces
-
Vincent Hunt The Road of Slaughter: The Latvian 15th SS Division in Pomerania, January-March 1945. Hunta grāmatā atrodas karte kur atzīmētas Leģiona kara darbības tai apkārtnē. 15. divīzijas cīņas Vilkensvaldes - Jastrovas- Landekas-Kaminas rajonā
-
Marija Bērziņa. Anna Dauge-Šķēris (1906–1986). Mūsu Dzīve. Vienas dzimts kronika. latvianmemoirs.com
Marija Bērziņa (Anna Dauge-Šķēris) 2024. Mūsu Dzīve. Atmiņas par latviešu bēgļu gaitām (e-grāmata) buki.lv -
15. divīzijas cīņas Vilkensvaldes - Jastrovas- Landekas - Kaminas rajonā.
-
Garīdznieks karavīra zābakos. Ieskats Kazimira Ruča gaitās latviešu leģionā.
-
Vents Józef Skabardis Nadwarciański rocznik historyczno — statystyczny nr 30” Gorzów Wlkp. 2023
-
Pod rzymskim bogiem. 27.08.2015 zlotowskie.pl (L.Šķēris lai izvairītos no izvešanas, slēdza fiktīvu laulību un poļu vidē bija pazīstama kā Łucja Kaaz).
-
Bombing of Dresden February 13, 1945 - February 15, 1945.
-
The Museum of the Occupation of Latvia celebrates its 31st birthday.
-
Barboza, David. Study Finds That Rare Cancer in Amoco Employees Is Probably Work Related, Company Says. New York Times, Aug. 6, 1999.